Donatas Mockus darbs “Homo Democraticus” reflektē par kādu mūžsenu demokrātijas īpašību, kas vienlaikus ir arī tās būtības kodols. Kā sabiedrības pārvaldes foma demokrātija balstās pārstāvniecības idejā – tauta ievēl savus pārstāvjus, kuriem uztic pieņemt un realizēt lēmumus saskaņā ar vispārējo izpratni par kopīgo labumu. Taču demokrātijas vēsture un arī mūsdienu politiskā realitāte apliecina, ka šī vienotība ir praktiski neiespējama. Pārstāvju lokam būtu jāfunkcionē kā vienotam organismam, kas virzās uz visiem kopīgu mērķi, principiem, vērtībām, taču realitātē pārstāvniecība darbojas līdzīgi monstram. Tas ir daudzu roku hibrīds, kuru vada individuālās intereses un pašlabuma meklējumi, virzoties sev interesējošā virzienā un nerēķinoties ar citiem. Kustības un progresa vietā notiek mīņāšanās uz vietas kā akla, neveikla un dezorientēta politiskā horeogrāfija.