Skulptūra “Milžu cīņas” eksponēta bāru ielenktā pagalmā. Tas ir gan bariņš iereibušu, līdz galam neapzinātu dusmu nomāktu vīriešu nakts uzdzīves noslēgumā, gan pasaules vadošo valstu līderi, kuri nespēj konstruktīvā ceļā sadalīt ietekmes zonas un intereses. Tā ir cīņa starp bailēm un saprātu un cīņa par varu un ietekmi, un visbiežāk tās ir neizbēgami saistītas savā starpā, caur ārējas agresijas izpausmēm sublimējot iekšējos konfliktus, nespēju kontrolēt negatīvās izjūtas attiecībā uz sevi pašu. No kurienes rodas šīs destruktīvās, otru cilvēku pazemojošās pašapliecināšanās tieksmes? Un kādēļ šie uzvedības mehānismi ir jo īpaši raksturīgi vīriešiem? Vai pasaulē joprojām valdošajam patriarhālismam raksturīgā agresivitāte ir saistīta ar vīriešu seksuālās mazvērtības kompleksiem? Ances Vilnītes darbs rotaļājas ar saikni starp iekšējo un ārējo agresiju, pārvēršot to ironiskā dejai līdzīgā alegorijā, kuras noskaņas sasaucas ar grupas “Dzeltenie pastnieki” populāro dziesmu “Milžu cīņas” (to viegli iztēloties kā kautiņa muzikālo pavadījumu):

 

“Redziet cik šis milzis nelaimīgs

Un visi visi runās

Cik viņš bija milzīgs

Ar kādu apetīti cīnījās

Bet viņam bija ļoti ļoti bail

Kad cits milzis atnāks un to apēdīs”